21.07.2025.
Decision of the Department of Administrative Cases, case No 5-7/1/2025
Lietas par Eiropas Savienības pilsoņa iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijā ir aizliegta, atbilstoši Imigrācijas likuma 61. panta sestajai daļai, izskata Administratīvā apgabaltiesa, jo likumam hierarhiski ir augstāks juridiskais spēks iepretim Ministru kabineta (šajā gadījumā Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumu Nr. 675 „Kārtība, kādā Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi ieceļo un uzturas Latvijas Republikā” 69.punkts) noteikumiem.
16.07.2021.
Judgment of the Department of Administrative Cases, case No SA-1/2021
Advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kuru dalībai tiesas procesā ir būtiska nozīme Satversmē nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Imigrācijas likuma normas nosaka tiesības advokātam, kuram ir izsniegta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, piedalīties valsts noslēpumu saturošu pierādījumu pārbaudē, jo pieeja valsts noslēpumam var būt objektīvi nepieciešama advokāta amata pienākumu izpildei. Taču pastāv izņēmumi, kad būtu pamatoti ierobežot informācijas pieejamību arī tādam advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu.
Īpašos gadījumos, kas saistīti ar valsts noslēpumu un nacionālas drošības interešu aizsardzību, proti, ja lietā esošie pierādījumi ietver sensitīvas ziņas par izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un metodēm, un to izpaušana pieteicējam vai tā pārstāvim varētu radīt Latvijas nacionālo drošības interešu apdraudējumu, tad pieeja ar valsts noslēpumu saistītiem materiāliem var tikt ierobežota arī advokātam, kurš ieguvis pielaidi darbam ar valsts noslēpumu.
08.03.2007.
Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SKA-89/2007
1. Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā. Šādu līdzsvaru ne vienmēr spēj panākt likumdevējs, pieņemot tiesību normas, tāpēc pienākums ievērot līdzsvaru gulstas arī uz tiesību piemērotāju, kas izvērtē katru gadījumu individuāli. Līdz ar to iestādei, izdodot jebkura veida administratīvo aktu, tostarp obligāto administratīvo aktu, ir jāvērtē, vai tas nesamērīgi neierobežo personas pamattiesības.
2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmums par personas iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā aizliegta, ir obligātais administratīvais akts, kura izdošanas tiesiskais pamats ir noteikts Imigrācijas likuma 61.pantā.
24.02.2006.
Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SA-4/2006
1. Iekšlietu ministra lēmumā par personu iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, kas izdots saskaľā ar Imigrācijas likuma 61.un 61.1panta prasībām, nav konkrēti jānorāda sarakstā iekļautās personas darbības, kas rada draudus valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai. Šīs Imigrācijas likuma tiesību normas ir „cita likuma speciālās tiesību normas” Administratīvā procesa likuma 3.panta pirmās daļas izpratnē. Līdz ar to attiecībā uz šo lēmumu nav jāpiemēro Administratīvā procesa likuma normas, no kurām izrietētu, ka šīs darbības būtu lēmumā jānorāda.
2. Persona, kas iekļauta to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, var atsaukties uz cilvēktiesību ievērošanu Latvijas Republikā tikai tad, ja tā atrodas Latvijas Republikas jurisdikcijā.
3. Ja pārsūdzētais iekšlietu ministra lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz personas lūgumu pārskatīt sākotnējo lēmumu par viņa iekļaušanu minētajā sarakstā, kad tā vēl atradās Latvijas jurisdikcijā, pārsūdzētais lēmums skatāms saistībā ar sākotnējo lēmumu, kas tādējādi personai ļauj atsaukties uz nepieciešamību ievērot cilvēktiesības.
4. Atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantam un 16.pantam, ja uzskatu paušanas brīvības ierobežojums ir saistīts ar politiskajām aktivitātēm, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.pants netiek pārkāpts. Savukārt, tā kā Satversmē, atšķirībā no minētās konvencijas, šāds ierobežojuma attaisnojums expressis verbis nav paredzēts, atbilstoši Satversmes 116.pantam šādam ierobežojumam būtu jābūt noteiktam ar likumu. Minēto kategoriju lietās šāds ierobežojums ārzemniekiem noteikts ar Imigrācijas likuma 61.pantu, kas ierobežo ārzemnieku tiesības, tostarp arī uzskatu paušanas brīvību.
5. Ja persona ir dzimusi un ilgus gadus dzīvojusi Latvijā, pamatota ir viņas atsaukšanās uz iespējamo privātās dzīves aizskārumu. Lai attiecīgo ierobežojumu uzskatītu par attaisnojamu, tam ir jābūt noteiktam ar likumu, ierobežojumam ir jābūt leģitīmam mērķim un ierobežojumam jābūt samērīgam ar leģitīmo mērķi. Minētās kategoriju lietās šāds ierobežojums ir noteikts ar likumu – Imigrācijas likuma 61.pantu un tam ir leģitīms mērķis – valsts un sabiedriskā drošība. Savukārt, lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, iekšlietu ministram ir jānoskaidro, vai personai joprojām pastāv cieša personiska, ekonomiska vai sociāla saite ar Latviju, vai šāda saite viņam ir izveidojusies ar citu valsti, vai citā valstī viņam ir dzīves vieta, vai ir nopietni šķēršļi šīs personas mātei apciemot personu šajā citā valstī, kā arī citus ar privāto dzīvi tieši saistītus jautājumus. Šis ierobežojums pēc tam ir jāsamēro ar nepieciešamību aizsargāt valsts un sabiedrisko drošību un kārtību.
6. Ja iekšlietu ministram bija jāizvērtē privātās dzīves ierobežojumi, bet viņš tos nav izdarījis, šāda neizvērtēšana varēja ietekmēt administratīvo aktu pēc satura, tāpēc tas uzskatāms par būtisku procesuālo pārkāpumu.
26.04.2006.
Judgement of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SA-2/2006
1. Iekšlietu ministra lēmumā par ārzemnieka iekļaušanu to personu sarakstā, kurām ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, atbilstoši Imigrācijas likuma 61.1 panta otrajai daļai kā speciālajai tiesību normai, nav jānorāda Administratīvā procesa likuma 67.pantā noteiktās tādas rakstveidā izdota administratīvā akta sastāvdaļas, kā faktu konstatējums un administratīvā akta pamatojums.
2. Kādas personas, kurai ir ārvalstnieka statuss, vēlme ierasties citā valstī pati par sevi nav atzīstama par cilvēktiesību. Par cilvēktiesību, kura ir aizsargājama, tā kļūst atbilstoši Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā noteiktajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.
23.01.2006.
Decision of the Department of Administrative Cases of the Senate, case No SA-2/2006
Nosakot to, ka personai, vēršoties tiesā, administratīvā akta darbība netiek apturēta, likumdevējs jau ir ņēmis vērā apsvērumus par pieteicēja tiesību iespējamo ierobežojumu.
